“Vai, Tu, nevēlies piedalīties mūsu sacensībās?
Ir 2019. gada ziemas sākums un šādas ziņas Messenger platformā saņemu salīdzinoši regulāri. Daži vienkārši reklamējas, citi raksta daudziem, bet izvēlās dažus, vēl citi uzraksta, bet pazūd. Ir jau arī tādi, kas tiešām aicina un ir gatavi ieguldīties, lai Tu nonāktu viņu sacensībās, bet tādi ir retums. Tāpēc skaidrs, ka šādas ziņas uzņemu diezgan nenopietni. Šoreiz ir pievienota arī mājaslapa – transka.fr. Ieraugot .fr domēnu jau nepatikā norūcos, kārtējās sacensības Francijā. Arī atsūtītais teksts ir franču valodā, kas ne par ko labu neliecina. Varēja taču saprast, ka es franciski ne bū, ne bē. Tomēr intereses pēc iebakstu google kartēs sacensību norises vietu un man par lielu pārsteigumu, karte pārsviežas uz otru pasaules pusi un punkts apstājās Atlantijas okeāna vidū. Tas jau ir interesanti! Tiesa, nekur tālāk par uzaicinājumu un nelielu saraksti netiekam. Lai arī piedāvājums aizbraukt uz otru pasaules pusi ir vilinošs, ģimenē gaidāms pieaugums tieši ap to laiku, kad varētu notikt sacensības. Atsaku!
Laiks iet un par uzaicinājumu aizmirstu, tāpēc liels ir mans pārsteigums, kad 2022. gada pavasarī to saņemu vēlreiz. Vai organizatori maz zin, ka es gadu tā īsti neesmu skrējis un esmu klibs seniors? Vai zin, ka man jau vairs sen nav nekāds spožais reitings? Vai viņi zin, ka no Rīgas, līdz otrai pasaules malai ir diezgan sarežģīti nokļūt? Galu galā, vai es maz pats esmu gatavs ko garu noskriet? Tomēr intereses pēc sarunā iesaistos. Īsti jau neticu, ka par kaut ko vienosimies, bet tad, kad organizatori piedāvā gan dalību sacensībās, gan dzīvošanu uz nedēļu, gan lidojumu no Parīzes un atpakaļ, turklāt tas viss divām personām, atteikt ir grūti. Esmu nepatikšanās, man būs jāskrien TransKarukera. 120km skrējiens Francijai piederošajās salās Gvadelupē.
Lai tur nokļūtu, mums par saviem līdzekļiem ir jātiek līdz Parīzei. Kas izklausās viegli uz papīra, beigās izrādās sarežģīti. Degvielas cenām strauji pieaugot, strauji pieaug arī lidojumu izmaksas, tāpēc beigās nokļūšanai Parīzē tiek izmantota mana īpašā pieeja – lēti un pofig cik sarežģīti. Beigās jau neko lēti nesanāk, tikai sarežģīti. Ryanair līdz Briselei ir lēti, vilciens līdz Parīzei vairs ne tik lēti un tad vēl tie lidostu transfēri, viesnīcas un ēšanas. Beigās jau viss labi, izdzīvojam pilnu dienu lidmašīnās, vilcienos, autobusos un transfēros, kārtīgi izguļamies un nākamajā dienā jau esam ceļā uz Gvadelupi, kur nonākam dažas dienas pirms sacensību sākuma.
Te droši vien prasās pēc nelielas atkāpes. Lai arī parasti par sacensību norises vietu neko daudz nerakstu, šoreiz nedaudz prasās, jo skaidrs, ka Gvadelupe nav vieta, kur bijuši daudzi. Gvadelupe ir viena no Francijas aizjūras teritorijām un ir izvietota uz vairākām salām. Dažas no tām ir salīdzinoši nelielas, bet par pamatu tiek uzskatītas divas lielās salas, kuras ir tik tuvu blakus, ka, lai nokļūtu no vienas uz otru, ir jāšķērso vien neliels tilts. Basetēra ir salīdzinoši kalnaina un mežonīga, te atrodams arī aktīvs vulkāns, bet Grandetēra ir praktiski plakana un stipri tūristiskāka. Lai arī salas nav milzīgas, tās tāpat ir diezgan lielas. Tā piemēram, lai nokļūtu no viena tālākā nostūra līdz otram, ceļā ir nepieciešams pavadīt apmēram divas stundas ar auto. Salas pamatiedzīvotāji pārsvarā ir melnādainie un tikai retais spēj komunicēt angļu valodā, viņiem tuvākas ir franču un kreoliešu valodas. Tomēr neskatoties uz valodas barjeru, cilvēki šeit ir ļoti draudzīgi, labprāt ar mums komunicē un vienmēr tiekam galā, paralēli par to visu vēl gardi pasmejoties. Cilvēki te ir forši. Dzīves līmenis salīdzinot ar Franciju ir zemāks, bet salīdzinot ar Latviju šķietami augstāks, vismaz skatoties uz IKP rādītājiem. Tiesa esot uz salas, tāds iespaids līdz galam nerodas. Dzīvojamie rajoni, kas nereti ir vien pārsimts metrus no lepnām pludmalēm vai tirdzniecības centriem, ir salīdzinoši noplukuši un atrašanās tādos nerada tādu labu māju sajūtu. Nereti var redzēt arī pa kādam graustam, arī cūkošanās kultūra ir diezgan attīstīta. Jautājot vai viņiem patīk, ka viņi ir zem Francijas, tādu viennozīmīgu atbildi nesaņemam. Skaidrs, ka viņi paši redz vairākus bonusus, jo salīdzinot ar blakus esošajām salām, kas ir patstāvīgas, dzīves līmenis ir labāks, bet tajā pašā laikā ir arī daudzi mīnusi. Tikt strādāt uz Franciju nav nemaz tik viegli, turklāt te uz salas ir arī papildus nodokļi un arī daži citi noteikumi nav tik labi kā Eiropā – piemēram agrikultūrā izmantotos laukus var smidzināt ar gandrīz visu, kas ienāk prātā. Arī cenas veikalos ir ļoti augstas, katru reizi, kad ejam iepirkties, neko daudz nenopērkam, bet čeka summa vienmēr savācās liela. Tomēr neskatoties uz visu to, cilvēki izskatās laimīgi un relaksēti un kā nu ne. Gaisa temperatūra praktiski visu laiku ir nemainīgi +30 dienā un +25 naktī, dārzos aug mango, banāni un vesela virkne citu augļu, kuriem es pat nevaru atcerēties nosaukumus, bet, lai atvēsinātos netālu vienmēr ir kāda pasakaina pludmale. Relaksējošo gaisotni var just arī uz ceļiem. Lai kur arī nebrauktu, vienmēr ir kāds, kurš brauks 20 km/h lēnāk par atļauto ātrumu, tāpēc vienmēr jārēķinās, ka būs kāds sastrēgums un nokļūšana galamērķī nebūs tik ātri kā to paredz navigācija.
Gvadelupe mūs sagaida mīlīgi. Bagāžas saņemšanas telpā ir dzīvā mūzika, tiek spēlēti Karību ritmi un tas iedod tādu labu auru. Es gan esmu diezgan uzvilkts, man ir jānosūta daži darba e-pasti, bet internets bez maksas mums nav pieejams. Esošie wifi tīkli, balstoties uz latviešu standartiem, ir praktiski nelietojami. Beigās gan viss labi, tieku pie interneta, tiekam arī pie auto un pa taisno dodamies uz sacensību atklāšanu, nelielu preses konferenci un koncertu. Skaidrs, ka pēc tāda gara ceļa 2 dienu garumā neesam nekādi svaigie. Arī pulkstenis jau krietni pēcpusdienā, kas nozīmē, ka pēc Latvijas laika joslas mums jau sen būtu jāguļ. Tomēr visam tiekam cauri veiksmīgi. Atklāšana nav liela, tur ir savi 20 cilvēki. Tiekam iepazīstināti, dažas bildes, vietējās uzkodas un tad jau arī viss. Koncerts nav obligāts, tomēr spēlēšot pats sacensību organizators, līdz ar to, neskatoties uz nogurumu, pat neizskatam iespēju, ka varētu nepalikt. Beigās gan nedaudz ieberžamies. Koncerta sākums (kā jau viss uz šīs salas), nedaudz kavējas, līdz ar to beigās dzirdam vien pāris dziesmas un tad jau mums ir jāsteidz uz veikalu, kuru drīz slēdz ciet un jābrauc pierakstīties viesnīcā. Viesnīcā ierodamies kā pēdējie. Lai arī viesnīcas darbiniekam ir pieteikts, ka mēs vēl būsim, izrādās, ka viņam šajā vakarā ir citas darīšanas un mūsu liktenis viņam ir vienaldzīgs. Izzvanāmies uz visiem iespējamajiem numuriem, sazinamies arī ar organizatoriem un beigās tiek kopīgi pieņemts lēmums, ka neko šovakar neatrisināsim, būs jāņakšņo pie organizatoriem. Beigas gan no tā visa esam ieguvēji, tiekam pie laba miega un no rīta tiekam arī pie unikālām brokastīm, gan ar dažādu vietējo kulināriju, gan ar augļiem, kas noplūkti turpat dārzā esošajos kokos, gan lieliskām sarunām par dzīvi.
Nākamajā dienā nonākam citā viesnīcā, jo orģinālajā vairs vietu neesot. Lai arī īsti nav skaidrs, kā tas iespējams, uzskatām, ka esam ieguvēji. Lai arī esam tālu prom no visiem, mums ir forši apartamenti, kur varam kārtīgi atpūsties. Par to, kāpēc tā notika, mums saka vienkārši. Guadelupē visi dara to, ko grib darīt, nevis to, ko vajag darīt. To saprotot, dzīve ir vienkāršāka.
Pirms sacensībām nolemjam nedaudz apskatīt trasi. Uzjautāju organizatoram, kura varētu būt labākā vieta, kur saprast, kas sagaida. Saņemam norādes un braucam. No auto gan izkāpjam nedaudz par ātru, tāpēc pirmā daļa mūsu pastaigai ir pa asfaltētu ceļu, tomēr arī tur ejam ar pavērtiem žokļiem. Džungļi ir iespaidīgi. Koku, lapu un veģetācijas kā tādas izmēri ir iespaidīgi. Viss ir bagātīgi un krāšņi. Arī te kokos ir atrodami mango un citi augļi, tomēr tie ir pārāk augstu, lai tiktu klāt. Pastaigas beigās, lai vairāk redzētu, nedaudz paskrienu un dabūju apskatīt arī džungļu takas. Te ir šaurs, bieži mainās virzieni, segums ir ļoti tehnisks, bet kopumā nekas ļoti traks. Tas liek būt nedaudz bažīgam, jo kaut ko es līdz galam nesaprotu. Sacensību organizatori 120km trasei ir paredzējuši, ka uzvarētājs varētu atskriet 26 stundās. Man tas liekas nereāli daudz. Parasti uz 120km kalnos ir nepieciešamas kādas 14-16 stundas, kāpēc te ir tik daudz? Arī dienu pirms sacensībām pētot iepriekšējo gadu rezultātus, īsti gudrs netieku. Var redzēt, ka dažiem no labākajiem ir bijuši pat 40minūšu kilometri. Kas pie velna mani sagaida? Vai man arī ies tik lēni? Neticu. Tomēr esmu piesardzīgs un nolemju, ka 20h varētu būt labs finiša laiks manām spējām. Tas atbilst 6km/h, manuprāt pilnīgi izdarāms, pat ja ir ļoti tehniskas takas.
Pēdējie gatavošanās mirkļi sacensībām ir jokaini. Pēdējos gados ultras sanākušas maz, līdz ar to nedaudz esmu bijis prom no ierastā ritma. Arī obligātais ekipējums te tāds jokains. Nepieciešams telefons plus iespēja to uzlādēt, tātad ārējā baterija. Nepieciešami divi lukturi un papildus baterijas. Nepieciešama folija sega, svilpe un nakts stundām atstarojošā veste. Ilgi domāju par lietus jaku, tomēr šķiet, ka temperatūra te nevienā mirklī nav tāda, ka ko tādu varētu prasīties, turklāt drošībai ir folija sega. Uz startu ņemu līdzi arī nūjas, tomēr īsi pirms starta tās atstāju mašīnā. Līdzi arī pret insektu līdzeklis, tomēr to nolemju atdot Leldei, ja vajadzēs, paņemšu uz nakti. Skaidrs, ka līdzi arī ūdens un ēdiens. Ūdeni, pirmo reizi mūžā, paņemu līdzi nevis litru, bet 1.5l. Kaut kas man saka priekšā, ka 30 grādu karstumā, ļoti lēnā trasē, ar litru varētu būt par maz.
Starts ir 1.5h brauciena attālumā no vietas kur dzīvojam. Mūs uz startu ved Džoans, kurš ir radinieks organizatoriem, bet ikdienā dzīvo Parīzē. Viņam arī ir salīdzinoši labas angļu valodas zināšanas, līdz ar to esam priecīgi, ka viņš ir uzņēmies gādību pār mums, jo tas nozīmē, ka es distances laikā varēšu satikt Leldi, kurai savukārt nebūs visas tās stundas jāmēģina ar kādu sazināties zīmju valodu. Starts ir 14:00, kas nozīmē, ka jau pašā sākumā būs karsti. Apsveru domu uzreiz startēt atstarojošā vestē un neko citu nevilkt, tomēr beigās uzvelku plānāko Inov8 krekliņu, kuram pa virsu nāk Inov8 soma. Pa ceļam uz startu gan uzlīst un arī starta pilsētā līst. Tas vismaz nedaudz padara apkārtējo gaisu vēsāku.
Kopā garajā distancē esam 9 dalībnieki. Jā, tieši tā – 9! Kopā ar mums startē arī stafetes komandas, bet šķiet, ka to nav vairāk par kādām 3. Arī šeit viss relaksēti. Čalis, kuram jāizdala GPS iekārtas ierodas kādas 15min pirms starta un nesteidzīgi sāk gatavot ekipējumu. Starta arku sāk gatavot kādas 10min pirms starta. Tomēr izrādās, ka ģenerators īsti nestrādā. Savu roku tā palaišanā izmēģina daudzi, tomēr beigās paliekam bez starta arkas. Visbeidzot sacensību filmētājs ierodas kādas 20min pēc starta. Viņš gan gandrīz paspēj, jo arī mēs sākam ar nokavēšanos – 10min vēlāk par norādīto laiku. Kopumā tas viss labi raksturo dzīvi uz salas un tas pat nav nekas slikts, pie tā vienkārši ir jāpierod. Starta atskaite gan kā pienākas. Tiek paziņots, ka palikusi minūte un tad 10 sekundes, atskaite un dodamies ceļā.
Vēl pirms starta esam brīdināti, ka pirmajos kilometros jāseko vienam no vietējiem skrējējiem. Pirmie kilometri neesot marķēti, bet viņš zinot ceļu. Čalis neizskatās diezko ātrs, tomēr man tas netraucē, esmu plānojis sākt ļoti mierīgi un šāds kopējais starts man der. Beigās gan neko ilgi ar viņu neskrienam. Par favorītu uzskatāmais Sedriks, kurš šeit ir uzvarējis jau divreiz, sāk skriet nedaudz ātrāk un es, pieņemot, ka viņš zina, ko dara, viņam sekoju. Pirmajā taisnē gan nedaudz jūtos kā neglītā draudzene, kura paņemts līdzi uz randiņu. Skrienam trijatā, bet es sarunās iesaistīts netieku vispār. Pat tad, kad paliekam jau divatā, Sedriks visu laiku griežās otrādi un kaut ko sarunājās ar aizmugurē skrienošo sportistu, bet mani ignorē pilnībā.
Pirmie kilometri ir viegli, tie ved pa promenādi gar okeānu. Vēl nav noskriets pat kilometrs, kad satiekam arī pirmo dzīvnieku. Tas ir šeit bieži sastopamais mangusts. Kādreiz uz šīs salas esot bijušas čūskas, bet tad esot ievests mangusti, lai šo problēmu atrisinātu. Mangusti savu darbu paveikuši lieliski, jo čūsku tiešām vairs neesot, bet nav arī papagaiļu, dažādu ķirzaku un citu sugu, kuras mangusti ir notiesājuši procesā. Tagad viņi te skraida visur un ēd sazin ko. Katrā ziņā ne čūskas.
Jau pēc dažiem kilometriem nonākam līdz džungļiem. Esam palikuši divatā, neviena redzamības attālumā aiz muguras arī vairs nav. Neglītā draudzene ir atpakaļ spēlē, Sedrikam nākas runāties ar mani. Tas gan nav vienkārši. Viņš nerunā angliski, es nerunāju franciski. Kaut kā gan saprotamies. Skrienam pa tādu diezgan akmeņainu, bet salīdzinoši līdzenu taku un šis saka, ka šī vieglā daļa. Es piekrītu, saku, ka viegli, bet tehniski. Šis mani nesaprot un saka, jā vispār nav tehniski. Saruna apsīkst un es pie sevis domāju, kas mani sagaidā, ja šis nav tehniski.
Pirmie kilometri džungļos tiešām nav pārāk traki. Drīz sākas kāpums, bet pārsvarā to pavadam uz diezgan platas takas. Viss komfortabli, viss kontrolēti. Tikai nedaudz vēlāk sākās sarežģītākas sadaļas. Sākumā jāpārkāpj kādam kokam, tad jātiek cauri kādai gravai, tad tas viss kombinējoties. Tempu tādā nav viegli noturēt augstu, bet ja tas ir tas, kas mani sagaida uz priekšu, man nav iebildumu. Tiesa ilgi tā nav. Drīz sākas stāvāks kāpums. Sākumā vēl kāpjams, bet drīz jau arī tāds, kur vietām jāizmanto rokas, lai uzvilktu sevi augšā. Jau pirms starta esmu instruēts, ka ar rokām droši sevi jāvelk augšā, tāpēc pārāk nebaidos aiztikt veģetāciju, nav jau Kanārijas, kur viss kož.
Posms, kur jāpalīdz sev ar rokām ievelkas. Grūtākajās un stāvākajās vietās ir izliktas virves, par to esmu pateicīgs, jo tas uzreiz kāpšanas procesu padara vieglāku. Sedriku esmu palaidis nedaudz pa priekšu. Viņš šādā stāvumā ir spēcīgāks, turklāt man nemaz negribas kompāniju, mana mīļākā kompānija kalnos esmu es pats. Kāpums, kas sākumā likās, ka būs īss un ne pārāk grūts, sāk ievilkties. Tad, kad liekas, ka ir sasniegta pati augša, izrādās, ka tā vēl nav un parādās jaunas kāpjamās vietas. Jo tuvāk augšai, jo viss mitrāks un segums slidenāks, kas nozīmē, ka paralēli tam, ka ir ļoti stāvs, tagad ir arī slidens. Tas roku izmantošanu padara par nozīmīgāku, jo ar kājām atsperties ir grūti.
Pēdējie divi kilometri pret kalnu ar nožēlojamu 15min/km tempu, bet tad jau esmu augšā un varu sākt savu pirmo noskrējienu. Pieci metri un pirmais kritiens. Pieceļos, veicu vēl pāris metrus un kritiens. Tā četras reizes. Neesmu veicis pat 100 metrus uz leju, bet jau četras reizes esmu bijis uz dibena. Pie šī būs nedaudz jāpierod.
Noskrējiens gan nav garš un drīz jau esmu civilizācijā. Tur mani sagaida Lelde ar Džoanu. Saku, ka traki slidena trase, bet kopumā nesūdzos. Lēni, bet jautri. Nākamie trīs kilometri ir pa pilsētu. Asfalts. Izbaudu. Temps labs, lai arī skrienu ļoti relaksēti. Galu galā, distance ir gara, karstums ir cienījams, nav nekāda pamata trakošanai.
11. kilometrā esošajā kontrolpunktā ierodos svaigs. Nesteidzīgi atjaunoju krājumus, nedaudz uzēdu, tieku pie vēsiem dzērieniem un dodos prom. Man nav ne jausmas, kur ir pārējie skrējēji, tāpēc esmu ļoti pārsteigts, ka pēc mirkļa jūtu, ka kāds man seko. Tiešām vairāk jūtu nekā redzu. Ik pa laikam atskatos atpakaļ, lai savas aizdomas apstiprinātu un kā nu ne, pēc mirkļa aiz līkuma parādās Sedriks. Lai arī kontrolpunktā viņš ieradās pirmais, tur uzkavējies ievērojami ilgāk, turklāt tā, ka es viņu pat neesmu pamanījis.
Nedaudz viņu pagaidu un pēc mirkļa jau atkal skrienam kopā. Apvidus šeit ir ievērojami skrienamāks, līdz ar to, noteikumus diktēju es. Vispirms dodamies cauri fantastiski skaistai banānu plantācijai. Saule, palmas, fonā kalni. Trase visu laiku ved augšup, bet pārsvarā var skriet. Vienā mirklī Sedriks uzvelk uzročus. Auksts nav noteikti, līdz ar to skaidrs, ka tas ir aizsardzībai pret veģetāciju. Man tādu nav, līdz ar to jācer uz veiksmi.
Pēc tam, kad esam veikuši apmēram piecus kilometrus kopš kontrolpunkta, nonākam vietā, kur mūs vietējie sagaida ar ekstra kontrolpunktu. Šeit pieejama gan kola, gan ūdens, bet manas acis piesaista uz galda stāvošais rums. Vietējie gan to ātri noslēpj, bet skaidrs, ka viņiem šeit būs ballīte, paralēli palīdzot citiem. Nedaudz uzpildu ūdeni, jo līdz nākamajam kontrolpunktam vēl ir krietns gabaliņš un dodos tālāk.
Sākās sadaļa, kur taka ir izcirsta džungļos. Lai arī distance šeit nav pret kalnu vai lejup, temps ir lēns. Bieži mainās virziens, taka ir šaura, segums zem kājām viltīgs un lēns. Ir arī sadaļa, kur jāskrien pa upi. Ūdens tajā ir tikai vietām, līdz ar to nekā sarežģīta tur nav, bet ātri tāpat neiet. Interesantāk paliek tad, kad izkāpjam no upes un turpinam skrējienu pa tādām kā platformām virs upes. Upe visu laiku ir kādu metru zemāk, bet mēs lēkājam no vienas platformas uz citu, kā tādā datorspēlē. Laikam pirmo reizi priecājos, ka jāskrien pa upi, jo šis tiešām ir aizraujoši. Nedaudz bīstami, bet aizraujoši. Šim posmam beidzoties vienā vietā apmulstam, nav īsti saprotams, kur jāskrien. Ātri gan noorientējamies, izlaužamies cauri krūmiem un nonākam Maskavā.
Nevarētu teikt, ka te ir forši. Maskava patiesībā ir kaut kāda absolūta nekuriene. Te pilnīgi nekā nav. Tikai džungļi. Laikam dažus simtus metru zemāk ir arī pa kādai mājai vai labākam ceļam, bet mēs no tā neko neredzam. Ar grūtībām atrastā taka sāk vest augšup. Veģetācija visu laiku ir virs ceļa, bet brīžiem sasniedz arī lielāku augstumu. Vienā vietā jālaužās cauri džunglim, kas ir man pāri galvai un jūtu kā man uz kakla kaut kas pielīp. Tāda kā niedra, tikai lielāka. Nost tā nāk jau kopā ar manu ādu. Neesmu priecīgs. Principā varētu teikt, ka esmu dusmīgs. Segums zem kājām vietām akmeņains, bet pārsvarā mālains un skaidrs, ka slīd. Slīpums te iespaidīgs. Posma garums ir nedaudz virs kilometra un tas viss 33% slīpumā. Šāds slīpums jau izcilos apstākļos ir izaicinošs, bet šeit vēl papildus grūtību sniedz gan veģetācija, gan segums zem kājām. Ik pa laikam izslīdzot vai atbalstoties ar rokām pret zemi mīcāmies augšup. Blakus takai iet kaut kāds vads, sākumā to baidos aiztikt, ko es zinu, kas tas tāds ir, bet beigās saprotu, ka tas ir domāts, lai vieglāk tiktu augšā. Tas nedaudz palīdz, bet tikai nedaudz. Lielāko daļu no mokošā kāpuma es kāpju pa priekšu, tomēr otrajā daļā palaižu Sedriku pa priekšu, manām vāji trenētajām kājām šis ir nedaudz par grūtu. Augšā gan tāpat abi nonākam praktiski reizē. Pamanu, ka uz briesmu taku, pa kuru mēs tikko kāpām augšā ir tūrisma norāde. Rēcīgi.
Pieņemu, ka te augšā ir smuki, blakus ir krāteris, kurš piepildīts ar ūdeni, bet mēs neko no tā neredzam, jo ir diezgan mākoņains. Tomēr pārāk par to neskumstu, jo esmu uz ceļa, stabila zemes ceļa. Turklāt diezgan ātri tas pārvēršās asfaltā. Turklāt tas viss ved lejup. Priecājos. Prieki gan ir īsi, jo pēc 500m atkal tiekam nodzīti no asfalta uz takas un tā turpinās augšup.
Arī nākamais kāpums, kas ilgst apmēram kilometru nav nekāds vieglais, tomēr taka ir diezgan laba un ir tikai jākāpj. Īpaši ātri gan neiet un Sedriks šeit atraujās nedaudz tālāk. Par to galīgi nepārdzīvoju, jāpārvar šī sadaļa un tālāk jau būs labāk. Tuvojoties virsotnei gan visa kāpšana paliek lēnāka, takas paliek atkal slidenākas un vietām arī stāvākas. Nereti sanāk izmantot rokas, lai pievilktos uz nākamā pakāpiena. Tomēr kopumā, pēc tam, kad ir izdzīvota Maskava, šis neliekas traki. Varbūt vienīgi nedaudz auksti. Grādu te nav daudz, varbūt kādi piecpadsmit, ir diezgan sirsnīgs vējš, brīžiem tāds kā lietus un vienā mirklī pieķeru sevi pie domas, ka ir pavēss. Pēc karstā sākuma tā ir patīkama pārmaiņa. Tieku augšā. Labā laikā redzētu, ka esmu pavisam tuvu salas augstākajai virsotnei, kas vienlaikus ir arī aktīvs vulkāns. Nākamajā sekcijā skriešu apkārt tā krāterim, tiesa ieraudzīt man to tā arī nebūs lemts.
Sākās skriešana uz leju. Par skriešanu gan to tā diezgan grūti nosaukt. Nākamo kilometru veicu 13.5 minūtēs. Noskrējiena sākums ir vienkārši ciets un slapjš māla pikucis, pa kuru ir jātiek lejā. Nepārprotiet, te iet taka, pat tūrisma maršruts, bet pārvietoties ir grūti. Vietām ir tādas kā renes. Vienas pēdas platumā. Ieliec vienu pēdu aiz otras un šļuc lejā, bet tad, kad paliek par ātru vai zaudē līdzsvaru, vienkārši sēdies uz dibena. Vietām ir arī pakāpieni. Tādi uz 30-40cm, bet daži arī ap pusmetru. Katrs lēciens pa tādu uz leju ir loterija. Izslīdēs kāja vai nē? Pārsvarā jau noturos kājās, bet neiztiek arī bez saujiņas kritienu. Ja ir kāda līdzenāka sadaļa, tur kā likums ir ūdens un dubļi virs potītēm. Tomēr šīs tiešām ir vieglās daļas. Pa tādām esmu skrējis daudz un arī šeit, kur vien iespējams, paskrienu. Katrā ziņā, ja pirms skrējiena biju domājis, ka kādā no brīvajām dienām varētu ar Leldi uzkāpt vulkānā, tad tagad ir skaidrs, ka mēs te nenāksim. Te var tikai nosisties.
Arī nākamie kilometri, kas iet nedaudz atkal uz augšu, nav neko labāki. Nepārtraukta cīņa ar mālu un noturēšanos kājās. Tikai pēc tam, kad ir bijis viens stāvs un slidens kilometrs uz leju, es nonāku atpakaļ džungļos. Liekas, ka te vajadzētu būt labāk, bet nē, brīžiem patiesībā ir pat sliktāk. Lai arī slīpums vairs nav liels, ceļš ir plats un beidzot var paskriet, bet seguma slīdamība ir tikai palielinājusies. Māls te ir ciets kā akmens, līdz ar to nevar būt ne runa par saķeri. Visu laiku ir sajūta, ka esi uz ledus un mani jau māc pamatīgs izmisums. Katrs solis ir veiksmes spēle, Tu nekad nezini, kad nonāksi uz zemes. Turklāt ņemot vērā salīdzinoši lielāko ātrumu, kritieni ir krietni sāpīgāki.
Pat tad, kad beidzot izskrienu uz asfalta, sajūsmā nespiedzu. Šis posms manu morāli ir diezgan pamatīgi sagrāvis, arī ūdens man jau kādu laiciņu ir beidzies un tam visam papildus man sāp labās kājas celis. Principā jau pat ne celis, bet augšstilba četrgalvainais muskulis, kurš tāds jokains man bija jau pirms starta, bet tagad, pēc daudzajām stāvajām sadaļām augšup, kur kājas bija jāceļ ļoti augstu un pēc daudzajiem kritieniem, kur kājas nereti saliecās dažādos jokainos leņķos, tas viss sāp diezgan ievērojami. Drīz man pievienojas mana atbalsta komanda. Es skrienu lejup pa asfaltētu ceļu, bet viņi man lēnām brauc aiz muguras. Ir jau pamatīga krēsla, līdz ar to, pateicoties viņiem, varu ietaupīt luktura bateriju. Īpaši ātri nepārvietojos un mēģinu parādīt, ka kliboju, lai varētu pažēloties, bet nekādu atgriezenisko saikni nesaņemu.
Kontrolpunktā nonāku pirms savas atbalsta komandas, kas ir loģiski, jo viņi man brauc aiz muguras. Džoans visticamāk nekad nav bijis atbalsta komandā, līdz ar to līdz galam nesaprot kā tās lietas notiek. Bēda gan tam visam maza, es tāpat te esmu paredzējis pavadīt dažas minūtes un nav tā, ka man kaut ko baigi vajag. Apēdu nedaudz arbūza, iedzeru limonādi, vienkārši pasēžu. Tiklīdz atnāk Lelde, sāku viņai sūdzēties, cik viss te ir šausmīgi grūts. Sūdzos arī par celi. Pagaidām gan netaisos vēl padoties. Šķiet, ka grūtākais jau ir aiz muguras, tik augsti kalni vairs priekšā nav paredzēti. Kilometri gan pieveikti tikai kādi 28. Nepilnās piecās stundās. Tas nozīmē, ka atpalieku no sava sākotnēji noteiktā grafika, 6km/h. Tiesa, ne pārāk daudz. Fiziski patiesībā jūtos diezgan svaigs, nav nekādu baigo noguruma pazīmju, esmu gatavs darboties. Turklāt neesmu tālu no pirmās vietas, jo Sedriks, lai arī ieradies 5 minūtes pirms manis, joprojām ir kontrolpunktā. Pirms došanas prom, ar tulka palīdzību, man tiek piedāvāts nakti skriet kopā. Džungļos naktī esot bīstami. Es gan pieklājīgi atsaku. Negribu savā izdzīvošanā dalīties ar kādu citu. Turklāt džungļi mani nebaida, nekas bīstams tur nedzīvo un par savām spējām izdzīvot tehniskās sadaļas esmu diezgan pārliecināts. Neiet man tur viegli, bet nav jau arī tik traki.
Beigās gan kontrolpunktu atstājam reizē. Kamēr Sedriks čammājās, es jau esmu pārģērbies naktij un gatavs doties tālāk un beigas sanāk, ka pametu kontrolpunktu vien dažus metrus aiz viņa. Paskrienam kopā. Ārā jau ir piķa tumsa. Džungļu skaņas dod tādu patīkamu fonu, nedaudz vēsākais nakts gaiss ir patīkams, bet luktura gaisma nomierina. Skrienam kopā, ik pa laikam nedaudz parunājam. Saikni, kuru pirmajos kilometros nejutu, ir kļuvusi stipri lielāka. Pat ja neskrienam visu laiku kopā, grūtības abiem ir vienas un tās pašas, un tās satuvina. Nākamie kilometri, lai arī ne ļoti ātri, tomēr ir pārsvarā skrienami un mēs to arī daram. Šajās sadaļās jūtos krietni pārāks. Nav tā, ka man speciāli Sedriks ir jāgaida, bet zinu, ka ja gribētu, varētu mierīgi aizbēgt.
Līdzenā sadaļa gan diezgan drīz beidzās, priekšā ir 2 kilometru kāpums ar vairāk kā 400 augstummetriem. Pirmais no kilometriem ir salīdzinoši lēzens un te es vēl Sedrikam tieku līdzi, bet pēc tam kāpums pārvēršās sienā. Sedriks diezgan ātri atraujas. Griežās vēl atpakaļ un prasa vai pagaidīt, bet es saku, lai tik dodas tālāk, man labāk patīk vienam. Izmantoju jau visas iepriekš apgūtās tehnikas. Kur pieejamas virves, turos stingri, velkos augšup, ar kājām atbalstos kur varu. Kur virvju nav, ķeros pie vietējās veģetācijas, kas ir tik iespaidīgos izmēros, ka gandrīz jebkurš laksts var noturēt manu svaru. Pāris reizes gan ieberžos, ir te tomēr arī daži koki un krūmi ar asumiem. Tiesa tas, notiek reti un lai arī liek papildus uzmanīties, ļoti tas manu sniegumu neietekmē. Temps ir tik nožēlojams, ka liekas, ka rāpoju. Brīžiem tiešām arī rāpoju vai precīzāk rāpjos. Rokas jau ir pārgurušas no nemitīgās slodzes un man atkal sāk pazust entuziasms. Kilometru pabeidzu 23 minūtēs. Lēnākais kilometrs līdz šim un nav jau brīnums, kāpuma pēdējos 650 metros vidējais slīpums ir virs 40%. Nereāli. Izcīnos līdz ceļam. Jau atkal iekšā ir viltus sajūsma, ka būs labi, skaidrs, ka ilgi šādas murgainās sadaļas turpināties nevar. Un atkal jau šī sajūsma ir ļoti īsa. Noskrienu vien pārsimts metrus, kad nonāku līdz trases brīvprātīgajam, kurš rāda uz džungļiem. Noskrējiens.
Noskrējienus es dzīvē esmu pieredzējis dažādus. Ir tādi, kur tempu var turēt ļoti augstu, tā, ka kājas deg. Ir tādi, kur segums ir nedaudz sarežģītāks un ir jāsamierināts uz 5:00 vai 6:00min/km. Tad ir ļoti grūtie noskrējieni, kur temps var sasniegt pat 10:00min/km. Un tad ir šis noskrējiens. Sākums ir stāvs uz leju, bet pirmie metri vēl nekas. Vismaz nav māls un saķere ir normāla. Tad parādās virve. Neatceros daudz noskrējienus, kur būtu bijusi vajadzīga virve. Tomēr labprāt to izmantoju un neiet nemaz tik traki. Tad stāvums sasniedz nākamo līmeni. Nākamie kilometri ir murgs. Ir brīži, kad karājos virvē un mēģinu atpakaļ gaitā navigēt uz leju. Ir mirkļi, kad līdz galam nenoturos un izvārtos pa zemi. Ir mirklis, kad stāvu uz kaut kāda milzīga koka, kas ir nezināmu iemeslu dēļ apgāzies un mēģinu atrast takas turpinājumu, bet mirkli vēlāk to pamanu savus 2 metrus zem koka. Ar manu izveicību un bailēm no augstuma, tas ir murgs.
Vienā mirklī taka sāk atkal iet uz augšu un nu jau es virves izmantoju, lai tiktu uz augšu. Pie sevis ārdos, ja šī taka izvedīs uz tā paša sūda ceļa un kura jau es tikko biju, tikai 100m tālāk, es aiziešu un piekaušu to brīvprātīgo. Par laimi, tik nežīlīgi īsti nav, brīvprātīgajam vai man paveicas un drīz jau es atkal laižos lejup. Brīžiem ir atelpas brīži un viens kilometrs pat ir diezgan taisns, bet arī tas ir sasodīti sarežģīts. Te jākāpj pāri dažādiem kokiem, taka bieži maina virzienu un ir jāspēj noturēties uz kājām. Beigās jau vairs īsti necenšos un pēdējā noskrējiena kilometrā sasniedzu jaunu rekordu – 23.5 minūtes kilometrā.
Šis noskrējiens ir pēdējais piliens. Lai arī galā ar to tieku, saprotu, ka vairāk nekā no šī nevēlos. Esmu pieveicis nepilnus 40 kilometrus un zinu, ka man priekšā ir vēl 80km. Jā, pēdējie 40km ir praktiski taisni un tehniski vienkārši, taču tas nenozīmē, ka viegli, jo jāveic jau dienas svelmē. Tomēr tas mani nebaida. Kas mani baida ir nākamie 40 kilometri, kas joprojām ved pa džungļiem. Iedomājoties vien, ka es esmu tikai pusē no visām mocībām, man paliek nelabi. Iedomājoties, ka man atkal būs jāatgriežās džungļos man sāk radīt paniku. Nolemju, ka stāšos ārā.
Ierodos kontrolpunktā, apsēžos un pasaku, ka diena ir galā, tomēr pulksteni vēl neizslēdzu. Tas gan vairāk tāpēc, lai visi domā, ka es vēl cīnos un negribu padoties, lai arī iekšēji man ir skaidrs, ka es nekur tālāk ar kājām vairs nedošos. Džunglī mani šovakar varētu dabūt tikai ar varu. Atvainojos Džoanam, ka kādu mirkli parunāšu ar Leldi latviski. Izstāstu visu, ko es esmu piedzīvojis, pieminu arī sāpošo celi, lai arī tāds ļoti nopietns iemesls tas nav. Skaidrs, ka tiek veikti mēģinājumi mani pārliecināt turpināt, bet es savu šeit esmu jau izdarījis. Jūtos nedaudz vainīgs organizatoru priekšā, jo viņi ir centušies un mani te atgādājuši, bet es esmu tāds nīkulis, ka pat nevaru finišēt, tomēr tie visi nav pārāk spēcīgi argumenti, lai turpinātu. Šis viss skrējiens ir bijis kā viens liels boksa mačs pret Maiku Taisonu, tikai katrs raunds ir ildzis stundām un es līdz sišanai tā arī neesmu ticis.
Pēc tam jau mašīnā Džoans saka, ka šīs sacensības pirmajā reizē ir ļoti grūtas. Man viņam ir jāpiekrīt. Es tiešām kam šādam nebiju gatavs. Gan fiziski, gan morāli. Kājas pēc šo stundu slodzes patiesībā joprojām jūtas izcili, bet jūtu, ka mugura un rokas gan ir pamatīgi piebeigtas. Skaidrs, ka karāties virvēs un rāpties kalnā nav mana stiprākā puse, es tomēr esmu skrējējs. Pat apdomāju vai šī vispār ir taku skriešana, bet laikam jau ir, tikai ne tāda, kurā es esmu labs.
Rezumējot visu jāsaka, ka šī bija fantastiska pieredze. Jā, es netiku līdz galam, jā, es vairāk mocījos nekā skrienu un tomēr šis bija ļoti unikāli un jāsaka, ka 80km distanci es pat apsvērtu skriet vēlreiz. Arī salas ir superīgas, cilvēki ir lieliski un pat apbalvošanas ceremonija ir super. Visi ir draudzīgi, atbalstoši, Sedriks jau ir kļuvis par labu draugu un gan apbalvošanā, gan lidostā daudz laiku pavadam kopā. Vai es šo ieteiktu citiem? Noteikti, tikai esiet gatavi, ka sala jūs nežēlos. Būs lēni, būs grūti, bet būs arī skaisti un orģināli.
Andris Ronimoiss blog 