Skrienu. Paskatos pulkstenī. 100 metri. Sakožu zobus, noduru galvu, skrienu. Paskatos pulkstenī. Atkal 100 metri. Kāpēc es netieku uz priekšu? Vai tas kādreiz beigsies? Skrienu. Kā es šādi tikšu galā ar vēl 56 kilometriem? Kāpēc mani neviens neapdzen? Es gribu padoties! Skrienu. Nē, nedrīkst! Skrienu. Paskatos pulkstenī. 100 metri. Skrienu.
Garais ievads
2023. gads sākas ar pārmaiņām. Vēl iepriekšējā gada pašās beigās ģimenei pievienojas Grēta un skaidrs, ka grūtības līmenis ar lietu menedžēšanu kļūst vēl lielāks. Zinot cik man grūti bija atrast jebkādu treniņu ritmu pēc tam, kad piedzima Odrija, neesmu ļoti optimistisks. Tomēr pēdējos mēnešos esmu iegājis normālā treniņu režīmā un nolemju, ka šis neko nemaina. Es gribu būt tik pat spēcīgs kā 2019. gadā. Zinu, optimistiski. Zinu, būs grūti. Grūtāk. Bet es to gribu un varu. Skriešu un trenēšos cik un kad varēšu. Citi hobiji pagaidīs, ērtības piekāpsies, darīšu.
Tā arī sanāk, ziemā bieži dienas otro treniņu aizvadu vien tad, kad abi bērni jau guļ un citreiz tas nozīmē no treniņa atgriezties tuvu pusnaktij, pavingrot un doties gulēt. Un nākamajā dienā tāpat. Miegs cieš, bet atjaunošanās ir pārsteidzoši laba. Vienīgais, ko esmu uzlabojis citās dzīves jomās ir alkohola nelietošana. Sākotnēji tas pat nav speciāli, bet janvāra beigās secinu, ka neesmu lietojis alkoholu jau vairākas nedēļas un nolemju, ka tik pat labi varu tā arī turpināt. Nebiju jau arī pirms tam nekāds lielais dzērājs, bet jāatzīst, ka auksts alus vai divi pie vakariņām restorānā vai draugu kompānijā, man vienmēr ir paticis. Sīkums ikdienā, bet uzlabojums liels. Otra lieta, kas attiecas vairāk uz treniņiem, it sevišķi garajiem treniņiem, ir to laikā uzņemtās kalorijas. Tas man ļauj krietni ātrāk atjaunoties uz nākamo treniņu un līdz ar to, pat pie tā, ka apstākļi nav ideāli, varu trenēties diezgan cienījami.
Sākotnējais mērķis ir Pasaules čempionāts. Gatavošanās noris labi. Protams, ar skaudību skatos kā konkurenti skrien vairāk, ātrāk un augstāk, bet saprotu savas iespējas un uzskatu, ka ar to laiku, kas man dots, es panāku gana daudz. Nav jau arī jēgas lēkt augstāk par savu pakaļu, tam nebūs labs iznākums. No janvāra līdz pat aprīļa beigām katrā nedēļā sasniedzu 100km robežu, ir kvalitatīvi tempa treniņi, reljefs uz skrejceliņa, arī daži garie treniņi. Fokusējos uz ultra garajām distancēm, līdz ar to nepārdzīvoju, ja ātrums nav tāds kāds bija kādreiz, arī ultrās ātrums ir svarīgs, bet tik daudz man viņš ir. Skriešana nepārsniedz 70% no kopējā laika treniņos, rādītājs, ko esmu sev uzstādījis kā normu jau kopš muguras traumas 2021. gadā, bet kopējam apjomam par mērķi uzstādu un gandrīz arī sasniedzu 14h nedēļā. Aprīļa beigās gan ir dažu dienu vājuma mirklis, liekas, ka muguras trauma ir atgriezusies, bet Vācijas nometnē mani Linda 2x apstrādā ar kārtīgu masāžu un es ne tikai pieceļos no miroņiem, bet dažas dienas vēlāk arī uzvaru Chiemgau Trail Run 42km distancē.
Esmu optimistisks par savu potenciālo sniegumu PČ, bet līdz startēšanai tajā nemaz netieku. 3 nedēļas pirms starta satraumēju ikru. Lai arī trauma parādās ikdienas treniņā, visticamākais iemesls ir dažas dienas iepriekš skrietais 6h rogainings. Rogainings labi iederās treniņplānā, bet ir karsts, es pārgalvīgi eksperimentēju ar uzturu, kļūdos, pamatīgi dehidrējos un tad jau tikt pie muskuļa plīsuma vairs nav nemaz tik grūti. Nav jau pat plīsums, tikai sastiepums, bet tik riebīgā vietā, ka es nespēju kvalitatīvi atsperties un sapnim par Pasaules čempionātu ir jāsaka čau. Galvu gan nenokaru, apjoms ir ielikts, es jūtos stiprs, ātri izveseļojos un pārformēju savas domas uz 100 jūdzēm Austrijā.
Austrijā mani neviens negaida. Lai pieteiktos uz 100 jūdzēm ir nepieciešama kvalifikācija. Ir jābūt vismaz 100km UTMB reitingam. Nezinu kā es līdz tam esmu nodzīvojies, bet man nav. Pēdējo reizi kaut ko tik garu esmu skrējis 2021. gada februārī un tas ir pārāk tālu pagātnē. Sākumā saskumstu, jo zinu, ka uz ārzemēm izpildīt kvalifikāciju es nepaspēšu aizbraukt. Aizrakstu organizatoriem savu rezumē, bet viņi neatbild. Jau sāku domāt plānu B, bet tad atceros par Vilku. Tur taču šajā gadā ir salīdzinoši gara distance. Jānoskrien, jāpierunā, lai viņi ieliek UTMB reitingā un voilā. Plāns gatavs un tādu arī realizēju, lai gan beigās organizatori arī paspēj atbildēt un apstiprina mani dalībnieku sarakstā arī bez kvalifikācijas. Dubults neplīst.
Pēdējais mēnesis pirms KAT100 ir garš. Gandrīz mēnesi esmu ceļā, redzu daudz, skrienu daudz, bet arī spēkus iztērēju daudz. Nevarētu teikt, ka esmu svaigs un zinu, ka lai arī esmu savācis daudz augstummetrus, pieradis pie reljefa, augstuma un seguma, tas viss var būt bezjēdzīgi, ja mans ķermenis nebūs atpūties. Labā ziņa ir tā, ka pēdējo mēnesi esmu gulējis vairāk kā iepriekšējos mēnešos un tāpēc ķermenis jūtas labi. Ceļošana diezgan slikti ir ietekmējusi arī ekipējuma gatavību sacensībām. Kas sākotnēji likās kā milzīga želeju un sporta dzērienu kaudze, ir praktiski pazudusi jau pēc Monblāna tūres un svešā vietā to atjaunot nav nemaz tik viegli. Noskaidroju, ka DM veikalos, kas ir Drogu ekvivalents, var tikt pie Isostar, līdz ar to lielāko daļu no uztura veido tas. Paņemu vēl dažas eksperimentālās želejas un liekas, ka esmu gatavs. Grūtāk iet ar dažām nolikuma prasībām. Obligātais ekipējums šādās sacensībās vienmēr ir jautra padarīšana, organizatori vienmēr izdomā ko jaunu. Šajā reizē visgrūtāk ir tikt pie ļoti garā medicīnas lietu saraksta, bet tas ir nieks salīdzinot ar “glow stick” – būtībā rotaļlietas, ko pārlaužot var dabūt atstarojošu gaismu. Pēc dažādu veikalu apmeklēšanas, bērnu veikalā arī atrodu un esmu gatavs startam.
Fieberbrunn – Wildseeloderhaus 9.8km (+1199)
Starts sacensībām tiek dots ļoti jocīgā laikā, ceturtdienā 18:00. Es par šādu lēmumu esmu priecīgs. Man no ceturtdienas līdz svētdienai ir brīvāks režīms darbā, varēšu noskriet, atjēgties, iespējams pat aizbraukt kādus kilometrus tuvāk mājām. Arī 18:00 starta laiks nav slikti, jo mans galvenais mērķis ir tikt top3, lai tiktu pie garantētas piekļuves nākamā gada UTMB startam. UTMB arī sākas 18:00 un šī var kalpot ne tikai kā kvalifikācija, bet arī kā labs tests. Kas patīk mazāk ir tas, ka starts ir reizē ar 92km distances veicējiem un stafetes veicējiem. Man vienmēr patīk, ja es varu kontrolēt kurā vietā es esmu un kas notiek ar konkurentiem, šādā formātā to ir grūti darīt, jo ilgi nevar saprast, kurš ir kurš. Distances parametri ir tādi paši kā UTMB – 170km un 10000 augstummetri. Tiesa visu sacensību laiku sola lietu, tāpēc organizatori distanci ir samazinājuši līdz 160km un 9200 augstummetriem. Sīkums, bet patīkami.
Lai arī no starta dzīvojam vien 10min brauciena attālumā, jāizbrauc ir vairāk nekā divas stundas iepriekš. Vispirms ir obligātā sapulce, kur būtībā atstāsta nolikumu. Pēc tam jāatdod mantas uz kontrolpunktiem un šoreiz tas man ir būtiski, jo skriešu bez atbalsta trasē. Visbeidzot ir jāatrāda obligātais ekipējums. Ne viss, bet pietiekami, lai izjauktu visu kārtību somā, kas mājās smuki sakārtota. Tam visam pa vidu vēl paspēju aizčāpot līdz degvielas uzpildes stacijai, lai kaut ko apēstu. Sākumā liekas, ka laika ir daudz, bet tas paskrien nemanot.
Lai arī pašā 100 jūdžu skrējienā ir nedaudz zem 100 dalībniekiem, kopumā uz starta līnijas ir pietiekami daudz cilvēku, jo 92km distancē dalībnieku ir vairāk. Kā solīts, ir sācis līt lietus, tomēr atmosfēru tas nebojā, skan enerģiska mūzika un cilvēki izskatās motivēti. Esmu nolēmis sākt diezgan prātīgi. Distance ir ļoti gara, nav nekādas jēgas steigties un nupat aizvadītajā Vilkā man šī stratēģija ļoti labi nostrādāja. Sākt prātīgi sākotnēji izdodas. Man pa priekšu aizskrien kādi 40-50 skrējēji un lai arī psiholoģiski tas nav viegli, es viņiem ļauju. Žēl, ka nezinu, kurā pozīcijā es esmu, bet ticu, ka vēlāk to varēšu noskaidrot. Jau no pirmajiem metriem, trase ved augšup, pirmais kalniņš nav liels, bet kāds simtiņš augstummetru savācas. Šī ir vienīgā vieta trasē, ko esmu jau paspējis apskatīties, viss pārējais būs kā jauns piedzīvojums. Tikuši augšā paugurā, mēs paskrienam nedaudz uz leju, garām bariņam cilvēku, kas savākušies atbalstīt un tad jau iekšā mežā un īstajā kāpumā.
Sākums stāvs un šādā esot svaigam, es vienmēr esmu juties stiprs. To pierādu pamazām apdzenot citus skrējējus. Pulsu rāda augstu, augstāku kā esmu plānojis sākotnēji turēt un tas rada bažas. Tomēr man patīk apdzīt un azarts ātri vien apspiež saprātu. Nospriežu, ka vēlāk būs gana daudz laika, lai atgūtos un turpinu kāpt. Drīz stāvā meža daļa ir galā un iznākam klajumā. Lietus ir nedaudz pierimis un paverās lieliski skati. Skatu ietvaros arī krietna 10 cilvēku grupiņa man priekšā. Kā jau bieži vien pirmajos kāpumos gadās, grupiņas vadībā sieviete, kas varonīgi ved puišus augšup. Skaidrs, ka šādu kumosu nevaru ignorēt un pacietīgi un lēnām ķeru grupiņu rokās. Dažu kilometru laikā tas arī izdodas un drīz jau viņi visi ir aiz muguras. Sievieti pat atpazīstu. Pirms diviem gadiem Kanārijās daudz skatījos viņas mugurā un beigās arī piekāpos, šoreiz tā nenotiks, pat pie tā, ka viņa skrien īsāku distanci. Nopriecājos, ka esmu pa diviem gadiem palicis ievērojami stiprāks un turpinu kāpt.
Pēdējie kilometri pirms kontrolpunkta jau atkal ir stāvāki. Analizēju katru metru, jo zinu, ka beigās pirmais kāpums atkārtosies, tikai pretējā virzienā. Ceru, ka spēšu šeit atgriezties un ar tādu domu arī nonāku kontrolpunktā. Kamēr skrējēji man apkārt nolemj apstāties, es tā nedaru. Tāds ir bijis mans sākotnējais plāns. Man ir pietiekami daudz ūdens un ēdiena, varu turpināt bez pauzes. Kāpums gan nav galā un kamēr turpinu kāpt, izmantoju mirkli uz apskatos rezultātus. 1. vieta. Te nu Tev bija es sākšu prātīgi. Sasodīts!
Wildseeloderhaus – Hochfilzen 25.6km (+1703)
Pēdējie kāpuma metri ir ļoti stāvi un te arī pirmie ļoti lēnie kilometri. Taka gar augstu klints sienu vijās augšā uz nelielu pāreju, kur mani sagaida aitas un fantastisks skats uz apkārtni. Ne gluži saulriets, bet vakara saule un tā kalnos vienmēr ir smuka. Gribas izvilkt telefonu un nofotogrāfēt, bet savaldos. Jūtos tiešām labi un nodomāju, ka šī ir laba diena, lai skrietu ultru. Vai tāda būs arī rītdiena?
Sākas noskrējiens un tas uzreiz sadod man riktīgi pa pakaļu. Super tehnisks. Apjūku. Kustīgi akmeņi, stāvi uz leju, vietām pat ķēdes. Priekš pirmajiem nopietnajiem metriem uz leju šis ir traki, galīgi neesmu ritmā. Vēlāk jau paliek nedaudz vieglāk, bet tāpat jākuļas pa akmeņu kaudzēm un nogruvumu pārpalikumiem, cīnos. Nolemju, ka šis ir labs mirklis piestāt pačurāt, man jau kopš starta vajag, bet visu laiku apkārt ir bijuši cilvēki. Kamēr stāvu trases malā, man garām paskrien vairāki skrējēji, ieskaitot 2 no manas distances. Jokaini, bet nopriecājos, ka vairs neesmu pirmais.
Drīz jau esam ārā no super tehniskās sadaļas. Noskrējiens joprojām ir ļoti stāvs. Esmu noķēris tos, kas mani tikko apdzina un garlaikojos aiz viņu muguras. Taka pārāk šaura, lai apdzītu, bet neviens no priekšējiem nerāda super prasmes noskrējienā un es konkurentus jau norakstu kā vājus šajā rādītājā. Tas priecē, jo noskrējienu priekšā ir daudz un man ir cerības viņos būt konkurētspējīgam. Tiklīdz tiekam uz grants ceļa, es aizskrienu garām un turpinu pa priekšu, tomēr netrakoju un pārāk neatraujos, tāds noteikti nav mans mērķis. Drīz vien saprotu, ka no konkurentiem vienīgais, kas man cenšas tikt līdz ir itālis. Pirmā kāpuma beigās jau esmu noskaidrojis, ka gan viņš, gan austrietis, kas man bija vistuvāk, abi ir nopietni konkurenti ar reitingu, kas augstāks par manu. Ar itāli neko nerunājam, neizskatās pēc runātāja. Tā vietā raiti ripinam lejā. Vienā brīdī nonākam vietā, kur pa ceļu iet govs. Paskrienam tai garām, bet tad pamanu, ka ceļa galā ir saimieks, kas viņu sauc. Govs to beidzot sadzird un lielajam zvanam ap kaklu skanot sāk skriet. Zvani sāk palik arvien skaļāki un es jau sāku satraukties vai nebūs jālasās nost no ceļa, tomēr saimnieku sasniedzam ātrāk kā to izdara govs. Paveicas.
Noskrējiens ir garš, bet vienkāršs un pulkstenis man vairākus kilometrus pēc kārtas rāda 4:10 – 4:15min/km. Nav ātri priekš tik vienkārša seguma, bet distance priekšā vēl ir gara un nav arī baigā pamata likt klāt, nav jau nekāda māksla nobeigt augšstilbus. Dažus kilometrus vēlāk esam ieskrējuši pilsētiņā. Hohfilcene ir labi zināma biatlona faniem, jo šeit katru ziemu norisinās pasaules kauss biatlonā. Mūs gan pa biatlona trasi nedzen, tā vietā diezgan daudz laika pavadam uz asfalta, sākotnēji lēzeni lejup, bet pēc tam pārsvarā nedaudz uz augšu. Slīpumā, kas ir neliels, bet kājām jūtams. To jau arī uzreiz var redzēt pēc apļu laikiem, tie ievērojami pasliktinās. Šādi skrienam diezgan ilgi, pārsvarā blakus ar itāli, bet tur pat jau arī austrietis. Stāvākās vietās es pakāpju un ļauju itālim aizskriet garām, lēzenākās vietās es esmu ātrāks un atkal aizskrienu garām viņam. Kontrolpunktā, kur gan laika kontroles nav, ierodamies kopā, tomēr es joprojām nedaudz priekša, tātad pirmais.
Hochfilzen – St. Ulrich 39.4km (+2263)
Kontrolpunktā apstājos, padzeros kolu un uzpildu ūdeni. Novērtēju galdu. Vāji. Šis tas ir, bet daudz izvēles jokainas, piemēram sāļie cepumi. Paņemu banānu, vairs neņemšu. Sen jau vairs banānus ultrās neēdu, nav tas labākais ēdiens pie slodzes un to ātri sajūtu arī te. Jācer, ka citur būs labāk. Šajā kontrolpunktā esmu paredzējis arī nomainīt lukturi, tomēr aizmirstu to izdarīt. Ir jau diezgan tumšs, bet vēl jau redzēt kaut ko var, tāpēc turpinu vien skriet.
Pirmie kilometri pēc kontrolpunkta ir izgaismoti, līdz ar to lukturis nav aktuāls, bet drīz sākas otrais kāpums, kur lukturis tomēr ir jāliek uz galvas. Lukturis man ir pilnīgi jauns. Nu tā, ka vienu dienu jauns. Mājās esmu to izmēģinājis kopā ar cepuri, bet pie spoguļa visu sariktēt ir viegli, gaitā ne tik ļoti. Nolemju cepuri vilkt nost un piekabinu to pie somas priekšā pie krūtīm. Kāpjot netraucē. Lukturis labs, bet ārā ir diezgan pamatīga migla un tāpēc redzamība nav īpaši laba. Es gan neesmu viens, te pat ir itālis, tepat ir arī austrietis, tepat arī daži no 92km distances. Nelielā bariņā kāpjam lēzenajā kāpumā. Šādi kāpumi man patīk, tik besī, ka ik pēc simts metriem ir jāiet cauri virpuļvārtiem vai jākāpj pāri sētai. Skriet šāda kāpumā grūti, bet kāpt ļoti komfortabli. Šis kāpums arī nav tāds briesmonis kā pirmais, tikai 500 augstummetri. Uzkāpjot augstāk, migla paliek stiprāka un drīz mēs visi nedaudz apmaldāmies. Par laimi visiem ir pulksteņi ar kartēm, tā pat ir daļa no obligātā ekipējuma, un tāpēc, pēc īsa bridiena pa pļavu, tiekam atpakaļ uz takas.
Kalna galā mūs sagaida milzīgs zaļš krusts. Pa gabalu tas noteikti izskatās iespaidīgi, bet tuvumā un naktī grūti kaut ko saprast. Tikuši garām krustam, uzreiz sākam ceļu lejup. Šeit ļoti vienkārši. Noskrējiens ir līdzīgs pirmajam, tikai bez tehniskās daļas sākumdaļā. Paņemu tempu tādu pašu kā vieglajās daļās pirmajam noskrējienam, bet ātri saprotu, ka vairs nejūtos labi. Jau pirmajā noskrējienā nedaudz spieda sāns un vēders bija krampjains, tagad tas atkārtojas un nelaiž vaļā. Atceroties UTMB, kur tieši vēdera problēmas noskrējienos noveda pie izstāšanās, nolemju nedaudz nomest tempu un būt piesardzīgs. Atkal pačurāju, palaižu visus prom un turpinu savā tempā.
Pēdējie trīs, četri kilometri līdz kontrolpunktam ir plakani. Te nekas netraucē un sanāk tāds riktīgs transa skrējiens, galvā kaut kādas domas un es esmu tālu no sacensībām. Tempu neforsēju un turu nedaudz zem 5min/km. Negribas jau atzīt, bet nedaudz jūt pārķertā pirmā kāpuma sekas, ir nogurums un kājas vairs nav tik svaigas. Kontrolpunktā nevienu nemana, izrādās, ka līderi jau 2 minūšu attālumā. Iedzeru Red Bull, kolu, pagaršoju gumijas lācīšus un tādā pašā transā turpinu.
St. Ulrich – Waidring 48.7km (+2622)
Nākamā sadaļa ir man pierastākā reljefā. Kaut kas uz augšu, kaut kas uz leju, bet pārsvarā ātrs un pārvietoties var cienījamā tempā. Man gan tas temps tāds viduvējs. Ritms, nometot tempu iepriekšējā noskrējienā, ir pazudis, nevienu apkārt nemana un līdz ar to arī mana motivācija nedaudz pieklibo. It kā kustos, bet ne tik ātri kā varētu. Arī transs nekur nav pazudis un neko daudz es no šī posma neatceros. Īsi pirms nonākšanas nākamajā kontrolpunktā ir reversais posms un pretī sāk parādīties lukturi. Vispirms, super ātrā soli, pretī paskrien 8. numurs. Atmostos. Kas pie velna Tu tāds? Dažas sekundes vēlāk arī itālis un austrietis. Tad vēl daži no 92km distances. Man gan vēl jātiek kontrolpunktā, kuru jau netālu redzu, tur jāpaņem savs mantu maiss, jāuzpilda pudeles un kaut kas jāapēd. It kā jau esmu visiem tuvu, bet ja čammāšos būšu tālu.
Waidring – Kalkalmen 58.9km (+3580)
Protams, ka čammājos. Kamēr salasu no maisa želejas, kamēr pārvelku kreklu, kamēr uzpildos un paēdu. Nolieku arī cepuri. Pa dienu tā noderētu, bet man ir apnicis ka tā dauzās man pret krūtīm un noskrējienos tā ir jāpietur. Kontrolpunkts ir lēns, savas 4 minūtes. Skaidrs, ka konkurenti tikmēr ir tālu priekšā. Tobrīd gan vēl domāju, ka esmu stabili trešais un tikai pēc tam, kad atsākot skriešanu, paskatos rezultātus, saprotu, ka tas Nr.8, ir no manas distances. Līdz šim viņam rezultāti nav bijuši korekti, pat nezinu kurā brīdī viņš man tika garām. Tātad esmu ceturtais un ārpus komforta zonas. Šis man vairs neder.
Uzreiz pēc kontrolpunkta ir mazais kāpums. Nieka divi kilometri, bet te ir stāvs un atkal ir spēcīga migla. Priekšā gan redzu lukturi, kuram lēnām tuvojos. Līdz augšai lukturi arī noķeru, tas ir spāņu skrējējs no 92km distances. Lai arī pret kalnu esmu ātrāks, kalns ir beidzies un tehniskajā noskrējienā, turklāt miglā, es noteikti esmu vājāks. Speciāli turos aiz muguras un kad nonākam uz vienkāršāka seguma, mēģinu pat uzsākt sarunu. Spānis no Kanārijām, angliski nezin ne vārda, bet man ir nelielas spāņu valodas zināšanas un kamēr viņš neaizraujas ar tekstiem, mēs pat nedaudz saprotamies.
Drīz jau sākas nākamais garais kāpums. Savi 1000 augstummetri, bet pa vidu solās kontrolpunkts, tiesa tikai ar padzeršanās iespējām. Ir sācis līt, bet pagaidām tikai tāds smidzeklis. Drīz vien atklājam, ka mums ar spāni ir diezgan saderīgi tempi. Kāpums pārsvarā ir lēzens un šādā slīpumā vienmēr ir grūti saņemties skriet, bet te viens otru motivējam. Visu neuzskrienam, bet ik pa laikam viens vai otrs sāk skriet un otrs pavelkas līdzi. Strādājam uz maiņām un esmu pateicīgs, ka ir palīdzība. Man pat nebesī, ka man ir kompānija. Man naktīs patīk skriet vienam, bet šeit ir apšaubāms marķējums, migla un lietus, tāpēc kompānija ir tieši laikā.
Priekšā ik pa laikam kādu lukturi pamanam, bet aizmugurē ir bezgalīga tumsa. Jo augstāk skrienam, jo sirsnīgāk līst un es vienā brīdī apstājos, lai uzvilktu lietus jaku. Retajās reizēs, kad skrienam garām kādai fermai, var pa īstam saprast cik ļoti līst, ietus pret jumtiem sitās skaļi un aktīvi.
Ik pa laikam pārkāpjam kādam elektriskajam ganam. Vienā gan ieberžamies. Tumsā liekas, ka apejot ganu pa labo pusi nebūs tik augstu jākāpj pāri, bet nepamanam, ka tur ir dzeloņdrātis. Spānis iesmilkstās, bet es esmu pārāk tuvu aiz muguras un nepaspēju apstāties. Labi, ka ir garās kompresijas zeķes. Tās tiek saplēstas, bet kāju tas izglābj.
Šādi, laužoties caur lietu un elektroganiem, sasniedzam kontrolpunktu. Pļava, tumsa, lietus un dažas lielās ūdens pudeles. It kā jau to zināju, bet vienalga vilšanās, ka kāds nesagaida. Uzpildamies, noorientējamies apvidū un turpinam kāpt.
Kalkalmen – St. Johann in Tirol 74.5km (+3949)
Neskatoties uz labo ritmiņu kāpumā, zaudēts kopš iepriekšējā kontrolpunkta ir ļoti daudz. Līderi visticamāk te uzskrēja visu, mazāk čammājās īsajā noskrējienā un kopumā bija stiprāki. Šādi, 4 minūšu deficīts ir pārvērties vairāk nekā 10minūšu deficītā. Pats gan to nezinu, jo lietū telefonu ārā vilkt negribu. Tumsa arī tas neliekas baigi aktuāli, te visu nosaka tas, vai Tu redzi kādu lukturi priekšā vai aizmugurē. Tā ir galvenā motivācija.
Nākamie kilometri ir pretīgi. Kalna augšā vēl tiekam diezgan labi, bet tur sākās vairāki kilometri, kas pārsvarā iet uz leju, tomēr ir diezgan tehniski. Šeit uzreiz spāni laižu pa priekšu. Sākotnēji viņš arī labprāt skrien, bet tad vienā brīdī pasper soli nost no takas un hops, bikses nost. Satrūkstos, bet ja daba sauc, tad sauc. Nākamie skrējēji gan būtu novērtējuši, ja viņš paietu dažus metrus nostāk.
Aizskrienu garām un kādu laiciņu skrienu viens mēģinot atrast jebkādu ritmu un kaut cik pieklājīgu ātrumu. Ne visai sanāk un spānis mani atkal noķer. Vietās, kur trase iet uz augšu, mēs samaināmies un tur tempu diktēju es, bet tiklīdz atkal uz leju, tā spānis ir priekšā.
Drīz sākās garais noskrējiens uz pilsētu. Un te sākas jautrība. Slīd iespaidīgi un drīz vien spānis sāk vārtīties pa zemi. Es savukārt, pirmo reizi mūžā, skrienu lejup ar nūjām. Skaidrs, ka tas ir stipri lēnāk, bet vairākas reizes tas man ļauj nobalansēt un nenokrist. Spānim drīz apnīk krist un viņš mani palaiž pa priekšu. Un tad jau arī mana kārta. Līkumā abas kājas uzlido gaisā, nūjas nepaspēju novietot zemē un bladāc. Domāju, ka no malas skats ir iespaidīgs, bet patiesībā nekas traks, ātri esmu kājas, pārbaudu, ka nūja, kurai procesā uzkritu virsū ir dzīva un skrienu tālāk.
Neskatoties uz to, ka mēs knapi turamies kājās, citiem iet vēl grūtāk. Noķeram uzreiz divus skrējējus no 92km distances. Viens ir tikko nokritis, otrs palīdz viņam piecelties un pats aizskrien prom. Tas, kas tikko piecēlies, pēc piecām sekundēm nokrīt vēlreiz un tad mirkli vēlāk vēlreiz. Pēdējais kritiens iespaidīgs, abas kājas vienā mirklī ir augstāk par galvu. Čaļa gandrīz žēl, tomēr ātri noskaidrojot, ka viss kārtībā, skrienam garām un drīz jau esam uz asfalta.
Ir forši būt atpakaļ uz stabilas zemes, ir forši arī būt atpakaļ pilsētā. Te kilometri iet ātri. Mums ar spāni ir pievienojies gan lielais kritējs, gan tas, kurš viņam palīdzēja piecelties un pārvietojamies smukā grupiņā. Viņi visi grib skriet nedaudz ātrāk, bet es vislabāk lasu marķējumu, līdz ar to neko tālu viņi no manis netiek, jo ik pa laikam man viņus nākas saukt atpakaļ.
Lai arī kontrolpunktā ieskrienam visi kopā, šeit es iztūļājos visātrāk. Pret līderi no Austrijas ir zaudētas vēl dažas minūtes, bet kopumā ir bijis labs etaps, jo itālis un Nr. 8 vairs neko tālu priekšā nav.
St. Johann in Tirol – Kitzbuheler Horn 83.1km (+5296)
Kāpums sākas nepilnu kilometru pēc kontrolpunkta. Biedrus esmu atstājis aiz muguras un vēl divus apdzenu kamēr viņi ārpus trases iepazīstas ar naksnīgo pilsētu. Nezinu vai kāds no viņiem ir no manas distances, bet zinot, ka itālis bija ļoti tuvu, pieņemu, ka esmu atpakaļ trijniekā. Tā nu es tur kā barvedis kāpju. Priekšā piķa tumsa, aiz muguras vien nepilnus simts metrus vismaz 4 lukturi. Skaidrs, ka lietus, kurš nemanot bija pazudis, kamēr mēs skrējām lejup, sāk atgriezties ar jaunu azartu, bet kamēr jau kustās, nav ne vainas.
Kāpums priekš manis ir super ērts. Kopumā uz 9 kilometriem ir paredzēti 1350 augstummetri, kas nozīmē, ka skriet visticamāk neskries neviens un tā ir vide, kur es jūtos vislabāk. Kalna sākumā vēl ir dažas minimālas navigācijas kļūdiņas un liekas jau, ka tūlīt mani tas bars noķers, bet drīz izkožu navigācijas nianses šajā posmā, atrodu superīgu ritmu un lukturi attalinās. Jo augstāk kāpju, jo tālāk lukturi ir aiz muguras, toties priekšā vairs nav piķa tumsa. Lai arī tālu, daži iespējams pat pusstundu tālu, tomēr lukturi ir vairāki un man jāturpina strādāt, lai tos visus noķertu. Naktī svarīgi ir tikai lukturi.
Lai arī azarts ir liels, kalna augšējā daļa vairs neiet tik viegli. Vispirms te ir neliels taisnais posms, kas iet pa šauru taku, kas pielijusi pilna ar ūdeni. Pēc ilgās kāpšanas, skriet uzsākt ir grūti. Lietus arī nav atslābis ne mirkli un rokas, kas visu laiku ir turējušas nūjas, ir ļoti nosalušas. Arī pašam nav silti un brīžos, kad iepūš vējš, jūtos nelaimīgs. Un tad vēl tas augstums. Nav jau nekas tāds, tuvu 2000m, bet slodze ir bijusi liela, adaptācija nav bijusi nopietna un augstumā es vienmēr esmu juties slikti. Jūtos arī tagad.
Lai arī priekšējiem lukturiem vairs īpaši netuvojos, aizmugurējie joprojām ir diezgan tālu. Tiesa kontrolpunkts kā nav tā nav un aukstums mani dzen depresijā. Pieņemu lēmumu, ko vēlāk uzskatīšu par lielu kļūdu – kontrolpunktā apstāšos un pārģerbšos. Par kļūdu, jo vajadzēja vienkārši saņemties un noskriet dažus kilometrus zemāk, kur ir siltāks, bet pārģērbšanos atstāt uz nākamo kontrolpunktu.
Kitzbuheler Horn – Kitzbuhel 92.0km (+5319)
Paveicās, jo šis ir vienīgais kontrolpunkts visā distancē, kur tieku iekštelpās. Rauju nost visas slapjās drēbes. T-krekls nonāk somā, tā vietā ir termoveļa. Diemžēl lietus jaka jāvelk atpakaļ tā pati slapjā. Mēģinu uzvilk cimdus, bet slapjās rokās tas ir nereāli. Tomēr es esmu tualetē un te ir roku žāvētājs. Vispirms viena roka un hops cimds rokā, pēc tam otra. Visa procesa laikā brīvprātīgie mani nāk apskatīt divreiz. Prasa vai viss labi un izskatas noraizējušies. Paskatos spogulī. Tur pretī iespīd lukturis, bet aiz luktura viens noguris un nosalis cilvēks. Brīvprātīgo raizēm ir pamats.
Izvelkos ārā no tualetes. Šo to vēl apēdu un dodos prom. Itālis pa to laiku jau ir ieradies kontrolpunktā. Sasodīts, cik ilgi es te biju? Viņš gan neizskatās iesprindzis. Sēž ārā uz soliņa un mierīgi runājas ar brīvprātīgo? Kas te kaut kāds festivāls Lampa? Tev auksts nav? Tiesa sarunas nav pozitīvas, izrādās, ka itāļa dziesma jau ir nodziedāta, līdz nākamajam kontrolpunktam viņš vēl tiek, bet tur arī beidzas viņa sacensības un viņš izstājas.
Tualetē esmu pavadījis vairāk kā piecas minūtes. Pašam likās ilgāk, bet šis arī nav ātri. Kāpumā esmu bijis ātrākais un pārsvars līdz līderim ir sadeldēts līdz 10minūtēm, bet Nr.8 ir tikai divas minūtes priekšā. Bez šīs liekās pauzes varēja būt labāk. Pēc dažām minūtēm siltumā, manas kājas ir izdomājušas, ka kustēties vairs negrib. Būtībā kāju vietā ir divas pagales uz kurām man nākamo 9 kilometru laikā ir jānoklunkurē lejā 1000 metri. Pēc mirkļa kājas nedaudz atjēdzas, bet tālu līdz ideālam un tādas pavisam normālas viņas šajā noskrējienā vairs nebūs. Līdz ar to nav brīnums, ka šis noskrējiens man ir ļoti lēns. Lai arī tas pārsvarā ir netehnisks un tikai vietām ved pa randomām pļavām, es skrienu ar nūjām. Tas liekas vieglāk. Ātrums ir skumjš un tikai vienā kilometrā es tieku zem 5:00min/km, bet pārsvarā velkos vēl par minūti lēnāk.
Brīdī, kad nedaudz nesaprotu marķējumu un pārdesmit sekundes minstinos starp trīs izvēlēm, mani diezgan ātri noķer mani biedri no iepriekšējā noskrējiena. Patiesībā esmu diezgan vīlies, jo iepriekšējā kāpumā ieliku ļoti labu darbiņu, kas tagad ir izniekots. Daži aizskrien kā stāvošam garām, tik kaku vīrs no Spānijas paliek uzticams un skrien kopā ar mani. Zinu, zinu, nav pieklājīgi tā saukt cilvēkus, bet neesmu vainīgs, ka tas ir spilgtākais, kas par viņu man ir palicis atmiņā.
Drīz jau esam Kicbīlē, kur mani biedri finišēs. Katru reizi kā par to iedomājos, paliek nelabi. Tas taču ir galīgi negodīgi. Kakainis jau varēs iet gulēt un atpūsties, bet man vēl ir jāskrien 68 kilometri. Galīgi negodīgi. Finiša pilsētā mans kaku draugs gan mēģina solidarizēties un 2 reizes pamanās aizskriet nepareizi, tomēr es esmu žēlīgs un viņu abas reizes pasaucu atpakaļ. Tas viņam ļauj finišēt 6.vietā, bet dažas minūtes priekšā arī 4. un 5.vieta. It kā jau ar viņiem nesacenšos, tomēr patīkami, ka esmu konkurētspējīgs pat neskatoties uz to, ka neesmu vēl atstājis visus spēkus.
Kitzbuhel – Pengelstein 104.9km (+6643)
Šeit, kopā ar 92km distances finišu, ir arī mans lielais kontrolpunkts, kur varu tikt pie savām mantām. To esmu ļoti gaidījis. Orģinālajā plānā bija paredzēts, ka līdz pusnaktij es ēdu 50g/ogļhidrāti stundā no želejām, tam visam klāt vēl 2 sporta dzērienu pudeles startā un kaut kas no kontrolpunktiem. Nakts stundās plānotais apjoms ir par 10g/ogļhidrāti stundā mazāks un bez sporta dzērieniem. Tas dēļ tā, ka paredzēju, ka naktī vēders strādās vājāk un ēst tāpat negribēsies. Tā nav tiesa, ēst gribās ļoti un vēderam īsti nekādu problēmu nav, tik prasās arī kāds īsts ēdiens, pie kura šeit netieku. Sākumā sāku ēst pēc vakara grafika un tas noved pie tā, ka pēdējām nakts stundām man ir jāsāk taupīt, jo kabatas jau gandrīz tukšas. Un tas viss neskatoties uz to, ka esmu Kicbīlē par pusotru stundu ātrāk kā biju plānojis uzturu. Beigās gan izrādās, ka viena lielā želeja vienkārši bija paslēpusies kabatā un tāpēc arī mans nakts uzturs tika sačakarēts, bet vienalga amatiera kļūda. Vienmēr ir jāpaņem vairāk, lai ir rezerve.
Kontrolpunktā jau atkal esmu super lēns. Ar cimdiem kaut ko izdarīt ir nereāli. Pārģērbties grūti, salikt visu kabatā grūti, atskrūvēt pudeles neiespējami. Beigās lūdzu to visu izdarīt brīvprātīgajiem, bet skaidrs, ka tas prasa laiku. Kopā ar lēno noskrējienu līderim zaudēju veselu mūžību un nu pārsvars ir 21minūte, bet arī Nr.8 ir ticis prom un tagad jau mūs šķir 7 minūtes.
Labā ziņa, ka dodoties ārā no kontrolpunkta, jau var sākt redzēt gaismu. Lietus ir pierimis, vairs nav auksti, varu kustēties. Priekšā ir vēl viens 1300m kāpums. Sākumā tas ir lēzens un es pat vietām paskrienu, bet pārsvarā slīpums ir pārāk stāvs manām skriešanas prasmēm un es cītīgi kāpju. Patiesībā jau man iet labi. Ir gaišs, esmu atkal normāli uzēdis un ir enerģija, man nesalst un kāpums ir man piemērots.
Rīta agrumā uz takas satieku arī kārtīgu kalnu āzi. Tas noskatās un dodās savās gaitās. Liekas, ka redzu arī priekšā cilvēku, bet rīta gaismas ir ar mani izspēlējušas triku. Galvā gan iešaujās doma, ka tas ir kaut kāds slepkavnieks, kurš ātri paslēpās, lai mani varētu pārsteigt, bet pat ja tā, man ir vienalga. Lai jau dara, kas jādara. Vēlāk dzirdu arī nelielu akmeņu nogruvumu. Nav jau nekādu veidu kā to pārbaudīt, bet nospriežu, ka es jebkurā gadījumā esmu drošībā, diez vai uz lielās grantenes kaut kas var nogrūt.
Līdzīgi kā iepriekšējā kāpumā, arī šeit tuvāk augšai paliek grūtāk. Atkal ir augstuma efekts, atkal ir vēsāks, tomēr teikt, ka auksts nevar. Kustos, bet kilometri kopā ar mani nekustas. Augšā es nonāku tukšs. Parādās sadaļas, kur varētu uzskriet, bet es nevaru pacelt kājas. Mēģinu skriet, bet katru reizi, kad skatos pulkstenī, ir pagājuši vien 100 metri. Atkal un atkal. Liekas, ka mani drīz kāds apdzīs un visu laiku skatos atpakaļ, bet tur neviena nav? Kur viņi ir? Kur ir itālis? Kur ir pārējie? Kas pie velna te notiek? Man galvā ir grūti vizualizēt kā es varētu pieveikt vēl 56 kilometrus, kas man ir palikuši līdz finišam. Esmu tik augstu virs jūras līmeņa, tomēr patiesībā viszemākajā iespējamajā punktā. Turklāt man ir sākusi sāpēt kāja. Labais ahils galīgi nav priecīgs katru reizi, kad es sadūšojos skriet. Esmu gatavs padoties. Ne izstāties, padoties. Rēķinu, ka ja es atlikušo distanci noietu uz 5km/h, es finišētu 26 stundās. Tas taču nav slikti, vai ne? Esmu dimbā.
Aizkumblerēju līdz kontrolpunktam. Neizliekos, ka man iet labi. Apsēžos, pūšu un elšu, bet te palikt nevar. Auksts un tā. Nu tik cik smuki, bet tas mani neinteresē. Kuru vispār tas interesē? Vēl vakar pie sevis domāju, ka ļoti gribu redzēt visu, ko šis reģions piedāvā. Kas par muļķi. Pēdējo reizi nopūšos, ceļos kājās un eju tālāk.
Pengelstein – Jochberg 121.8km (+7124)
Vairāki nākamie kilometri ved kalnam pa augšu. Šeit es uz aizmuguri redzu ļoti tālu un saprotu, ka man ir vismaz 15 minūšu handikaps pār 4.vietu. Nolemju padoties vien tad, ja nebūšu vairs top3. Tas ir godīgs darījums. Paskatos rezultātus un izrēķinu, ka esmu iepriekšējā posmā bijis visātrākais. Visātrākais? Kas pie velna? OK, ok, realitātē jau es esmu bijis tik pat ātrs kā līderis austrietis un 2.vietā esošais Nr.8, bet tur kalna galā un pēc 105 kilometriem aiz muguras es sarēķinu nedaudz optimistiskāk un tas man dod enerģijas lādiņu.
Vēl vienu enerģijas lādiņu gūstu dažus kilometrs vēlāk, kad ieraugu sev priekšā Nr.8. Viņš cīnās augšā nelielā virsotnē un nav tālāk kā 2-3 minūtes priekšā. Nesteidzos. Medīšana garajos ultra skrējienos ir delikāta lieta un es to gribu izbaudīt. Tāpat skaidrs, ka ja jau esmu tā pierāvis klāt, tad diez ko labi tam vīram neiet.
Man jau arī nav tā, ka ir super labi, vēl pirms 10 minūtēm biju gatavs padoties, bet esmu saņēmies un mazo virsotni paceļu labi. Tad tikai pamanu, ka uz abām pusēm ir labas kritiena iespējas. Smuki jau nereāli, bet es savām kājām vairs neticu un tāpēc pārvietojos piesardzīgi. Lejup ir vēl trakāk, te ir super stāvs un ir skaidrs, ka kļūdas var maksāt dārgi. Daļēji patīk, bet daļēji arī bail.
Nr.8 redzu priekšā nepārtraukti. Viņš kustās lēni, bet es pa sarežģīto apvidu, kur takas ir nosacītas, visu laiku ir jāseko kartei un pa vidu ir daudz govju kaku (zinu, ka govju, jo spānis te nav bijis), nekustos ātrāk. Ir pat viens krietns puskilometrs, kur ir tikai kakas. Vieta, kur skriet te ir ļoti plata, bet tā ved uz govju dzeršanas vietu un pilnīgi viss ir nokakāts. Ok, sākumā nedaudz atrodu maliņu, kur lavierēju starp dzeloņdrātīm un kakām, bet ātri saprotu, ka nav vērts un metos iekšā žlampā. Kopumā šādam neskrienamam apvidum esmu ļoti negatavs. Domāju, ka pat ar svaigām kājām īsti nezinātu kā te skriet. Tagad, tas ir nereāli.
Nr.8 tuvoties sāku tikai tad, kad esam tikuši cauri augstkalnes purva un sūdu kombinācijai un sākam skriet lejup pa granteni. Sākumā tuvojos lēnām, bet tad viņš apstājas pačurāt un es esmu garām. Ļauju gan viņam vēlreiz sevi noķert brīdī, kad īsti nesaprotu, kur skriet, bet viņš nav ieinteresēts cīnīties un apstājas pie fermas ieliet ūdeni. Aizskrienu un ceru viņu vairs nekad nesatikt.
Jochberg – Jochberger Wildalm 130.5km (+7801)
Lai arī esmu ticis līdz otrajai vietai, līderis ir jau 24 minūšu attālumā. Tiesa tas mani tobrīd satrauc maz un priecājos, ka īsā laikā esmu iekrājis dažu minūšu pārsvaru pār trešo vietu un galvenais, ka ceturtā vieta ir tālu. Kontrolpunkts ir maziņš un ielas malā. Divi brīvprātīgie jeb pārītis gados, ir ļoti entuziastiski. Smaida un atbalsta. Es viņu entuziasmu nedalu un arī te neizliekos, ka man viss ir labi.
Labā ziņa, ka nākamais kontrolpunkts ir salīdzinoši viegli sasniedzams. Orģināli te bija paredzēts vēl viens 1000+ metru kāpums, bet paldies ilgstošajam lietum, ka mums tādas mocības nav jāpiedzīvo. Tikai 500m, to es varu.
Vispirms gan kaut kāda jokaina cilpa pa pilsētu, kas pēc 1.5 kilometra atkal ved garām kontrolpunktam. Brīvprātīgie joprojām entuziasma pilni un pidžina govju zvanu. Es joprojām nedalos. Nākamie kilometri patiesībā ir viegli. Padaudz pa pilsētu, kāpumu maz, man pat izdodas izspiest dažus 6min/km laikus. Nav jau tas nekas wow, bet esmu jau ilgi uz kājām. Pārliecinošāki ir nākamie kilometri, kas ved pret kalnu. Te tāds neliels slīpumiņš un es pārsvarā skrienu. Tāpēc vēl jo vairāk mani šokē fakts, ka Nr.8 ir vien 100metrus aiz muguras. Kā? Bet drīz jau saprotu, es vietām kāpju, viņš ir stiprāks un skrien.
Drīz paskrienam garām iespaidīgam ūdenskritumam. Jokains tūrists man sāk skriet pa priekšu un palielā stāvumiņā parāda, ka ir ātrāks par mani. Mani tas neiedvesmo. Tā vietā es nevaru izkost marķējumu un sāku minstināties, tomēr beigās pieņemu lēmumu kāpt pa loģiskāko variantu. Navigācija bļauj, ka eju nepareizi, marķējums jau minūti nav bijis un es jau sāku panikot, tomēr tad ieraugu nākamo lentu un varu nomierināties.
Ja lēzenajā Nr.8 nelietīgi vilka klāt, tad stāvajā kāpumā es zinu, ka esmu ievērojami stiprāks. Turklāt te ir tikai 1000m virs jūras, te esmu stiprs. Dažos kilometros pārsvaru ievērojami uzkāpinu un kontrolpunktā ierodos 7 minūtes ātrāk. Tiesa, līdz līderim jau pusstunda.
Jochberger Wildalm – Oberaurach 139.7km (7931km)
Nākamais posms ir vēl vieglāks. Sākumā ir noskrējiens un lai arī vietām tehnisks, es ar nūju palīdzību čunčinu lejā un īpašu problēmu man nav. Pēc tam ir pilsēta. Te, lai arī mainīgs reljefs un brīžiem ir jāuzmanās no auto, kustība ir salīdzinoši ātra. Turos 5-6min/km tempā un patiesībā lielāko daļu smuki skrienu. Vienkārši vairs nespēju to darīt ātri. Ļoti priecājos par šiem ātrajiem kilometriem, jo pēc tam, kad lielajos kāpumos un augšā viss stāvēja uz vietas, tagad, lēnām, bet viss notiek. Arī attālums līdz finišam jau ir sagremojams. Stāstu sev, ka 30km es varu noskriet treniņā. 25km, to es daru bieži. Jā, tas nebūs ātri, bet būs un tad viss būs galā.
Arī līdz kontrolpunktam atskrienu salīdzinoši apmierināts ar dzīvi. Šis ir trešais un pēdējais punkts, kur varēja sūtīt mantas. Lai arī jau ir pusdienlaiks, es tikai tagad novelku lukturi. To atstāšu mantu maisā, man somā ir otrs, kas pildīs obligātā ekipējuma funkciju. Visvairāk nepatīk, ka somā ir jābāž slapjā termoveļa, tā ir smaga. Bet nav izvēles. Lietus jaku gan ielieku rezerves no mantu maisa. Pats palieku t-kreklā, sen jau vairs nesalst, sen jau vairs nelīst, bet tāpat nedaudz raustos kā būs pēdējā kāpuma augšā. Ar visu to man palīdz Nr.8 ģimene. Te viņi drīkst palīdzēt un uz manu lūgumu, viņi atsaucas nekavējoties. Noteikti ietaupu kādu minūti. Un tas svarīgi, jo lai arī pret līderi neesmu neko ieguvis vai zaudējis, pret Nr.8 esmu ieguvis daudz un mans pārsvars ir 17 minūtes, bet pret 4.vietu 25 minūtes. Ir palikuši 20 kilometri, ir jānotiek kam ārkārtējam, lai es to pakāstu.
Oberaurach – Wildseeloderhaus 152.3km (9324km)
Dienas noslēgumam ir pataupīts vēl viens 1300nieks. Sākums jau viegls, pa asfaltu. Nedaudz kāpjamais, nedaudz skrienamais. Nereāli ar sevi lepojos, jo ir jau 140. kilometrs, trase iet slīpumā un es skrienu. Ne visu laiku un tomēr. Rēķinu. Līdz finišam 20km. Pēdējos 9 es jau zinu. Tur nekā grūta. Daži pirmie kāpumā izskatās viegli. Paliek kādi 9km. Daži ļoti stāvi pirms virsotnes. Tur būs kapi. Pēc tam kādi 5km pa augšu. Nezinu, kas tur būs, bet pieņemu, ka būs smagi. Ja būs tas dubļu, sūdu un akmeņu sajaukums kā iepriekšējā augšā, tad būs ļoti smagi.
Pagaidām gan vēl esmu drošībā uz lēzenā. Neskatoties uz to, ka neesmu ātrs, esmu pārliecināts, ka viss būs labi. Nu jau finišu var saost. Šīs sajūtas āri beidzās. Sākoties stāvumam, es saprotu, ka spēka man vairs nav. Uzturs ir pēdējās stundās ļoti klibojis un lai arī ēdu regulāri, devas ir bijušas nelielas un skaidrs, ka nepietiekamas. Atkal jau atgriežas augstuma sekas. Optimisms, kas vēl bija pirms dažām minūtēm ir pilnībā aizpūsts, līdz virstonei ir 3kilometri un vēl krietni 700 augstummetri un es saprotu, ka ir pakaļā.
Kilometri nāk super lēni. 15 minūtes, tad 18, tad 17. Tad nedaudz labāk, bet joprojām padsmit, padsmit, padsmit. Izmocīts un izspiests ierodos kalnu namiņā. Jau esmu gatavs meklēt vai te nav veikals un kola, bet tad pamanu, ka te ir kontrolpunkts. Pasēžu, uzpildos, saprotu, ka augšā vēl neesmu, bet nu jau drīz. Pārliecība, ka 17 minūšu pārsvars ir daudz, ir pazudusi. Nav iespējams, ka kāds kustās tik pat lēni kā es.
Izeju no negaidītā kontrolpunkta un turpinu kāpt. Kad jau esmu gandrīz augšā, paskatos uz ieleju, kur nu pat biju un redzu cilvēku. Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Es esmu pakāsis visu pārsvaru. Sāku panikot un kustos ātrāk. Pēc mirkļa paskatos vēlreiz un cilvēku vairs neredzu. Objektīvi izvērtēju situāciju. Ja tur kāds bija, tad tās ir savas 5-7 minūtes aiz manis, ja es saņemšos, tad noturēšos.
Nākamie kilometri, lai arī kāpums ir galā, nenāk ātri. Nav gluži tik tehniski kā bija iepriekšējā kalna augšā, bet nekā viegla te nav. Trase pārsvarā iet augšup, segums ir sūdīgs. Vienā brīdī mēģinu padzerties, bet tā vietā, lai padzertos, es negribot norauju trubiņai augšējo daļu un tā ar slaidu loku ielido krūmos. Ūdens ārā pats netek, bet ūdens slakstīšanās skaņa trubiņā ir briesmīga. Mēģinu nodzert cerot, ka pazudīs, bet nepazūd un es samierinos.
Lai arī esmu motivētāks dēļ redzētā cilvēka aiz muguras, nevarētu teikt, ka es kustos ar lielu entuziasmu. Patiesībā ir sajūta, ka emocionāli es esmu miris. Doma par finišu mani uzrunā, bet jau tagad izdomāju, ka nebūs nekāda svinēšana, pārskriešu pāri līnijai un iešu uz auto. Vienīgais, ko darīšu, sabučošu 1km līdz finišam zīmi. To gan, to es nevaru sagaidīt.
Pāris reizes ne visai precīzi nonavigēju un pzaudēju vēl kādu minūti, bet brīnumainā kārtā tomēr sasniedzu pēdējo kontrolpunktu. Gribas sevi žēlot un atpūsties, bet konkurenti ir tuvu un es nevaru atļauties čammāties.
Wildseeloderhaus – Fieberbrunn 161.9km (+9450)
Spriežu, ka ar piecu minūšu pārsvaru man pietiks, lai noturētos priekšā, jo palicis vairs tikai noskrējiens. Es gan nezinu vai tās piecas minūtes man arī ir. Sāku azartiski un pie sevis nodomāju, ka labi, ka šis ir pēdējais noskrējiens, jo augšstilbi vēl vienu neizturētu. Prieki gan nav ilgi un pēc tam, kad esmu ticis cauri nedaudz tehniskākajai augšdaļai es secinu, ka nav jāgaida līdz nākamajam noskrējienam, kreisais augšstilbs ir ciet un sāpes skrienot ir neizturamas.
Labā ziņa ir tā, ka mana redze tomēr mani pievīla un tas ko es redzēju iepriekšējā ielejā nebija cilvēks. Vai arī bija, bet nebija skrējējs. Vai arī bija skrējējs, bet ne mans konkurents. Iepriekšējā kontrolpunktā man ir bijis 14 minūšu pārsvars. Tiesa, tas var ātri izkūpēt, jo lai arī ir vairs tikai 6 kilometri līdz finišam, es pārsvarā eju un tikai liela saņemšanās ļauj man ik pa laikam arī paskriet. Šeit ir ievērojami vairāk cilvēku un visi mani uzmundrina, saka, ka līdz finišam nav tālu. Zinu, bet grūti ir pozitīvismu sniegt arī pretī. Īpaši laiku sāku zaudēt, kad nonāku meža daļā, kur ir ļoti stāvs. Divi 10 minūšu kilometri, kas ved lejup. Nožēlojami.
Noskrējienu beigās izdzīvoju. Zinu, ka pēdējie kilometri vairs nav tik izteikti uz leju un te jau man ies vieglāk. Ļoti skatos atpakaļ, jo skaidrs, ka esmu zaudējis ļoti daudz laika. Kad jau esmu dažus kilometrus pirms finiša, sāku atkal ticēt, ka tomēr noturēšu 2.vietu. Pulkstenis gan vēl rāda, ka ir kādi 4 kilometri, bet man liekas, ka te vairs tik daudz nevar būt. Drīz arī ieraugu 1km līdz finišam zīmi, bet arī tā melo. Tik maz te noteikti nav. Varbūt pa gaisa līniju jā, bet ne trasē. Šāda dezinformācija mani dikti sanikno un nekāda zīmes bučošana nenotiek.
Ieskrienot pilsētā vēl daži līkumiņi, bet drīz jau arī finiša taisne. Vairs jau augšstilbs neļauj skriet arī pa taisni, bet finišam tomēr es sakožu zobus un skrienu. Cilvēku daudz, visi atbalsta un es svinu kopā ar viņiem. Joprojām jūtos iekšā miris, bet melošu, ja teikšu, ka nav sajūsmas par to, ka tas viss ir galā. 100 faking jūdzes. 22:16:38. Nekad vairs.
Pēc
Nekad vairs sajūtas lēnām, bet dažu dienu laikā tomēr izkūp vējā. Ar izcīnīto otro vietu es sev esmu garantējis starta vietu nākamā gada UTMB un laikam jau būtu muļķīgi to neizmantot. Vai 100 jūdzes ir mana distance? Droši vien, ka šobrīd nē, bet ne tādus vien briesmoņus var pieradināt.
No lietām, kas sanāca, jāmin visi taisnie etapi un lēzenie kāpumi. Taisnajos posmos skrēju visur, izņemot pēdējos 2-3 kilometros, kad to traucēja darīt sāpes. Lēzenajos kāpumos, lai arī ne visu laiku, noteikti skrēju krietni vairāk kā es esmu ieradis to darīt. Šis elements jāturpina trenēt, jo šādās trasēs, kur lēzeno kāpumu ir daudz, tas ļauj finišēt krietni ātrāk. Kā ierasts, mana stiprākā puse bija vidējās grūtības kāpjamie kalni. Tur jūtos komfortabli, spēju kāpt ar labu tempu un pārsvarā no konkurentiem atraujos.
No lietām, kas nesanāca, noteikti jāmin pēdējais noskrējiens, kur zaudēju savas 15-20minūtes. Skaidrs, ka tas nav atspulgs visam skrējienam, bet pabeidzot distanci sūdīgi, vienmēr paliek nepatīkama pēcgarša. Kāju spēks un skriešanas tehnika noskrējienos šeit bija izšķirošie aspekti. Pie abiem jāturpina strādāt, lai šādas epizodes neatkārtotos. Laiks kontrolpunktos bija ļoti haotisks. Laikam pieradums pie atbalsta komandas bija atradinājis mani no domāšanas kontolpunktos, līdz ar to ne visas darbības tur bija loģiskas un secīgas. Nav tā, ka pavadīju kontrolpunktos daudz laika, garākā pietura bija 5 minūtes ģerbjoties kalna namiņa tualetē, bet citreiz arī ir svarīgi, ko tajās minūtēs izdari, ne tikai cik daudz viņas pavadi. Arī uzturs viduvējs. Ja pirmajās stundās viss gāja pēc plāna, tad nakts stundas bija diezgan samocītas, mocīja izsalkums un bažas par to, ka palikšu vispār bez uztura. Savukārt beigu daļā zaudēju disciplīnu un vēders jau arī vairs tik labi nestrādāja. It kā biju izvēlējies diezgan nepārspīlētu apjomu, bet arī ar to ne vienmēr tiku galā. Arī šeit noteikti tas, ka ir pierasts pie atbalsta komandas, kas kontolpunktos pasaka, ko darīt un kā darīt. Savi 50g/ogļhidrāti stundā aptuveni sanāca, bet noteikti pietrūka reāla ēdiena gan kādu stundiņu pirms starta, gan arī distancē, it sevišķi uz nakti un nākamajā rītā. Silts ēdiens te būtu tieši laikā.
KAT 100 sacensības noteikti iesaku. Lai arī sacensības norisinās jau vairākus gadus, šis bija pirmais gads, kad sacensības bija UTMB kalendārā un tas viņiem ļāva ievērojami izaugt. Skaidrs, ka šāda strauja augšana nekad nav viegla un to varēja redzēt arī te. Lielākās grūtības organizatoriem sagādāja marķējums. Tas noteikti bija stipri zem vidējā. Gan rets, gan mulsinošs. Arī kontrolpunkti bija vāji ekipēti un pārsvarā zem klajas debess. Ja dalībnieks tādā nolemj kādu laiciņu uzkavēties un piemēram pagulēt, tad vismaz šādos laikapstākļos tas visticamāk nozīmē izstāšanos. Tajā pašā laikā distance bija interesanta. Gan kārtīgi kāpumi, gan vieglie posmi pa pilsētām. Gan salīdzinoši tehniskas vietas kalnu virsotnēs, gan ļoti vienkārši noskrējieni. Arī atmosfēra laba un noteikti bija sajūta, ka te varētu atgriezties vēl.
Pēcgarša ir laba. Gan UTMB, gan ITRA sacensības ir novērtējušas labi un ir prieks atkal atgriezties stabilā 800+ punktu līmenī. Protams, ka daudz punktu tika atstāts pēdējā kāpumā un noskrējienā, bet tā jau ir daļa no sacensības. Arī otrā vieta ir labi. Skaidrs, ka gribās uzvarēt, bet šoreiz atbraucu ar mērķi tikt top3 un iespējams, ka tas arī brīžiem traucēja, jo tā vietā, lai cīnītos par uzvaru, vairāk fokusējos uz top3 noturēšanu. Lielākais prieks, ka ultru distancēs ir progress salīdzinot ar 2021. un 2022. gadu. Vēl neesmu tur, kur biju pirms pandēmijas, bērniem un traumām, bet tuvu. Es esmu tuvu.
Andris Ronimoiss blog 